Cik daudz elpas izplūst no cilvēku mutēm, raugoties cilvēku mehāniskajā plūsmā, vai tie nav kļuvuši mašīnas, tie pilsētas troksnī izliekas nedzirdam , tikpat kā kļuvuši kurli. Māju krāšņumā palikuši akli un pilsētas izplūdgāzes un vielas reibina to prātus. Pamesti sasmakušo pilsētu ielās kā telpā iesprostoti kaķi, suņi un augi. Troksnī nepamanāms kā izdziest vēl neredzēti vaibsti, kā organisms, uz kura mītam, prasās pēc palīdzības, pēc restarcijas.
„Lūk, tā izdziest saplosīts cilvēks”, es nodomāju „te vairs nekas nav līdzams”.
Izlase „Jaunā ārsta piezīmes” M. Bulgakovs
Izdevniecība. Liesma .Rīga 1972
"Te Demjens Lukičs ar asu, it kā niknu kustību pārplēsa svārkus no lejas malas līdz augšai un meiteni vienā mirklī atsedza. Es paskatījos , un tas ko ieraudzīju , pārspēja visu, ko biju gaidījis. Kreisās kājas nemaz nebija, sākot no samaltā ceļgala, rēgojās asiņaini lēveri, sarkani saraustīti muskuļi un uz visām pusēm asi slējās sadragātu kaulu šķēpeles, labās kājas apakšstilbs pārlauzts tā, ka abi kaula gali izdūrušies cauri ādai, tādēļ pēda nedzīvi gulēja it kā savrup, sagriezusies uz sāniem."
Izlase „Jaunā ārsta piezīmes” M. Bulgakovs
Izdevniecība. Liesma .Rīga 1972
" Ar apļveida kustību veikli kā pieredzējis miesnieks apvilku asum asu nazi
ap gurnu, un āda pašķīrās- bez piliena asiņu. „Ko darīšu, kad sāks asiņot artērijas?” es domāju un kā vilks paglūnēju uz torzijas pincešu kaudzi. Pārgriezu milzīgu gabalu meitenes miesas un vienu no asinsvadiem- tas izskatījās pēc bālganas caurulītes-, taču no tā neiztecēja ne lasīte asiņu. Es to aizspiedu ar torzijas pinceti un virzījos tālāk."
"Ar marles palīdzību tās kopā ar miesu pavilka uz augšu, un es ar žilbinoši spožu sīkzobainu zāģi sāku zāģēt apaļo kaulu. Kāpēc viņa nemirst?... Tas ir brīnums ... ak, cik gan cilvēkam sīksta dzīvība!"
Izlase „Jaunā ārsta piezīmes” M. Bulgakovs
Izdevniecība. Liesma .Rīga 1972
Paverieties apkārt uz izpostītajām lietām un ieraudzīsiet, ka gan miesa, gan gars iet bojā, kā tās sāk pūžņot un transformēties.
